Laikraksta Diena klasiķa Normunda Naumaņa “kultūrnieze” ar visām tās blaknēm ir nepārejoši spilgta dabas/kultūras parādība jau gandrīz 30 gadu. Viņam ir deguns uz mākslas un virtuves smaržu kairinājumiem (sk. arī kulinārās slejas). Vienkārši dabas dots talants rakstīt. Daudziem aprit piecdesmit, bet nav daudz tādu, kuri spējīgi vienu teikumu vārdu mežģīnēs noaust līdz puslapai.
Gandrīz 30 gadu tu savā jomā esi, laikmetīgajā leksikā runājot, viedokļa līderis. Pašam nav kļuvis mazliet apnicīgi?
Latvijā runāt par viedokļa līderi ir tāpat, kā sādžā runāt par to, kurš ir galvenais. Tas mums ir vadonis, tas – viedokļu līderis, tā mums ir kritikas karaliene – man par to nāk smiekli. Salīdzināsim mērogus. Protams, ir viegli būt viedokļa līderim pīļu dīķī, tāpat kā ierobežotā kultūras tirgū, kur visi cits citu pazīst. Bet cik ir to spožo, ģenerālo ideju – nevis salasīto, nočiepto domu –, kuras mēs spējam mūža laikā ģenerēt? Viedokļa līderis, manuprāt, ir tāds, kurš pasaka kaut ko oriģinālu, jaunu, kurš paver citu perspektīvu domāšanā. Tas, ka viens skaļāk nokliedzas vai kāds tajā brīdī ir uz viļņa, – tas nenozīmē, ka viņš ir viedokļa līderis.
Pīļu dīķis vai nepīļu, vispopulārākais kritiķis Latvijā tu esi. Var jautāt citādi. Vai negribas kādreiz būt nezināmam?
Esmu par to domājis. Holivuda ir uztaisījusi kārtējo mēslu – grāvēju par Šekspīru, saucas Anonīms. Kārtējo reizi tiek apzelēta teorija, ka tas Šekspīrs nav tas Šekspīrs. Visas šīs pasaciņas, ko dažādās versijās atceros no studiju laikiem. Būtībā taču nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka darbu kopums, ko mēs saucam par Šekspīru, kultūras, civilizācijas un attīstības vēsturē joprojām ir dzīvs un to lieto. Man vienalga, vai tas bijis ādinieka dēls no Stretfordas vai izglītots grāfs, kuram bija kauns atklāt savu vārdu. Tāpat viņi visi tagad ir galvaskausi. Nuja. Pirms renesanses bija vesela kustība, pat princips (īpaši tas attiecas uz reliģisko mākslu) – gleznotāji neparakstīja savus darbus. Protams, tauta un visi, kam vajadzēja zināt, zināja, ka tas ir, piemēram, Džoto. Leonardo da Vinči arī nav parakstījis nevienu savu darbu. Ir visādas norādes, bet tiešā veidā – ne. Šajā attieksmē ir kaut kas simpātisks – tu baudi mākslu tīrā veidā. Pasaule ir pārāk aizrāvusies ar brendiem. Piemēram, Manolo Blahnik kurpes ne ar ko neatšķiras no ķīniešu “samoģelkas”. Kvalitāte atšķiras ne jau tik ļoti, lai par vienu maksātu piecus tūkstošus dolārus, bet par otru – pārdesmit. Visi šie topi, piecnieki – kurš ir pasaules krutākais režisors, kuras filmas topā – tā visa ir nosacīta spēle. Tas pats par viedokļa līderiem.
Kuri tad ir tie, kas ir pateikuši Eiropas kontekstā kādu svaigu domu, kas mainītu nevis vietējā pīļu dīķa vai smalko aprindu domāšanu, bet pēc būtības?
Kā, piemēram, Umberto Eko, Žans Bodrijārs, Jurijs Lotmans vai Mišels Fuko, kuri ir izdarījuši apvērsumu domāšanā. Vai Sūzena Zontāga. Tie ir viedokļu līderi! Tā nav provinciāla pašnoniecināšanās. Tas ir veids un mērogs, kā es skatos uz pasauli. To mēs varam ekstrapolēt uz jebko. Arī uz Spēlmaņu nakti. Labi, ir lokālie sasniegumi, kas dara prieku i publikai, i vietējam teatrāļu kopumam, i mums, kritiķiem. Bet nekad nedrīkst aizmirst, ka blakus paralēli ir citi mērogi, kur tas, kas mums liekas māksla vai eksperiments, ir tālu no mākslas un jauniem ceļiem tajā.
Vai esi kādreiz reāli apsvēris iespēju emigrēt, būt tuvāk Eiropas intelektuālajai videi? Studiju laikā Maskavā?
Gan es, gan Edīte Tišheizere, mācoties teātra augstskolā Maskavā, saņēmām piedāvājumu studēt aspirantūrā. Es turklāt diezgan aktīvi grozījos ebreju intelektuālajā vidē. Reālā dzīvē redzēju, kā cilvēki brauc prom. 70. gados tas process bija ļoti dramatisks, astoņdesmitajos emigrācijas process jau bija brīvāks. Esmu sēdējis tukšā dzīvoklī, kur visi draugi, kādi 50 cilvēki, sēž uz avīzēm, jo dzīvoklis jau arī ir pārdots – ģimene rīt lido uz Vīni, uz zortēšanas punktu. Es nopietni apsvēru. Bija trīs ceļi – aspirantūra Maskavā, otrs – ar fiktīviem papīriem (laulību vai citā ceļā) emigrēt uz Ameriku, vai – atgriezties dzimtenē. Nostrādāja kaut kāds dzīvniecisks patriotisms. Pirmkārt, valodas vide. Man pēdējos kursos bija ļoti patīkama pieredze ar praksi Rīgā. To vien darīju kā staigāju pa Rīgas teātriem kā jauns Maskavas zinātnieks, students, mani visur laida iekšā, varēju sēdēt mēģinājumos. Atceros, kā runājāmies ar Ādolfu Šapiro vai Arnoldu Liniņu. Tie ir veseli cilvēciski stāsti memuāriem. Vide bija ļoti draudzīga. Visvairāk nostrādāja Literatūras un Mākslas moments. Tajā laikā, salīdzinot ar Maskavu, tā bija progresīvākā avīze pasaulē. Bija jāizšķiras, vai turpināt zinātnieka darbu vai – darīt ko. Vajadzēja zināmā mērā mākslīgi izdomāt nacionālu tēmu, ko varētu internacionāli atrisināt. Man šis kabineta zinātnieka liktenis un mūžs likās šausmīgi neinteresants. Arī tad, kad es atbraucu atpakaļ un strādāju Zinātņu akadēmijā kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Tagad saprotu, ka ir nepareizi tā domāt. Bet ko var darīt. Jaunība spēlēja savu. Tagad domāju, ka es ļoti labprāt būtu strādājis Jāņa Škapara komandā ar Laimu Slavu, Andu Burtnieci, Viktoru Avotiņu, Sarmīti Ēlerti, visu to kodolu, ja vien nebūtu mainījušies galvenie redaktori. Vēsturiski tas ir garš stāsts. Tad dibinājās žurnāls Avots. Tā nu bija lielā iespēja. Dažus gadus es vadīju Avota Kultūras nodaļu (1987.–1991. gados – red.). Mēs bijām jaunatnei veltīts kultūras un literatūras žurnāls ar vislielāko tirāžu PSRS. Krievu Rodņik/Avots iznāca 130 000 eksemplāru. Vari iedomāties šito ciparu?! Atgriežoties nospēlēja mans patriotisms. Tas, ka biju kļuvis savējais. Man likās, ka man ir misijas apziņa, ka būšu jaunais kritiķis, kura spalva, t. i., slota, tīri mēzīs. Tā es kaut kā aizmirsu par aspirantūru. Zinātņu Akadēmijā Lilijas Dzenes sektorā bija foršs dāmu klubiņš ar pāris bikšainiem eksemplāriem jautrībai.
Salons.
Tieši tā. Salons, kur ceturtdienās smalki parunāt par teātri. Lilija bija brīnišķīga vadītāja. Viņa bija kolosāla namamāte. Jebkura vieta, kur viņa ienāca, uzreiz kļuva par Lilijas salonu. Tajā pašā laikā redzēju arī visādus zemūdens akmeņus, amata skaudību. Tas viss nogulsnējās. Arī teātra kritikā bija savi mazie pundurkaralīši, intrigas. Teātra iekšējā pasaule no teātra kritikas kā vienas lielas cilvēciskās komēdijas daudz neatšķiras. Darbojas tie paši smieklīgie, naivie izdzīvošanas likumi. Mani šīs rotaļas neinteresē. Neinteresē būt galvenajam. Ja iznāk – ļoti labi. Ja neiznāk, es par to nebēdājos. Man nav attīstīts skaudības un godkāres orgāns. Es priecājos, ja mani kolēģi uzraksta talantīgu tekstu. Literāri visveiklākā spalva ir Edītei, un, ja Lilijai Dzenei ir kāda garīgā mantiniece, domāju, ka tā ir viņa. Kā man visvairāk pietrūkst pēc Maskavas – tā ir normāla intelektuālā vide, kurā varētu bez aizvainojuma un emocijām, un bez kaut kādas personiskas piegaršas strīdēties par teorētiskiem jautājumiem. Piemēram, uzskatu, ka jēdziens «postdramatiskais teātris», kas paņemts no kāda tur vācu zinātnieka (atsauce uz Hansa Tīsa Lēmana 1999. gada grāmatu Postdramatiskais teātris – red.), ir absurds.
Ko nozīmē “postdramatiskais teātris”?! Ja kāds padomā līdz saknei, sanāk – teātris pēc dramatisma vai dramaturģijas? Tad jau Rīgas pantomīma, kas jau bija pazīstama Eiropā 60./70. gados, arī bija postdramatiskais teātris?
Problēma ir, ka mēs uztaisām elkdievību, kaut kādas teorētiskās klišejas, kurām sākam piemērot savu domāšanu.
Vai esi ticis galā ar kritikas grūtāko posmu – psiholoģisko spriedzi – bieži neiznīdējamo mītu, ka kritiķis ir a priori ļauns cilvēks, kurš to vien alkst kā kādu apvainot?
Es vienmēr esmu bijis labticīgais skatītājs. To varu zvērēt pie savu tuvinieku veselības – eju uz teātri un ticu, ka jebkuru mākslas darbu jebkurš mākslinieks grib uztaisīt ar labiem nodomiem. Tieši tāpat kā aksiomu pieņemu, ka viņš grib labu, es pieņemu kā aksiomu, ka drīkstu izteikt, ko par to domāju, – ir sanācis, nav, kāpēc. Vairākas reizes jau esmu citējis Valentīnas Freimanes teikto (iztēlojies, kā viņa to saka – caur brillēm, ar šarmanti nevērīgu smaidu): “Reizēm man to talantīgo cilvēku neveiksmes liekas interesantākas nekā viduvējību veiksmes.” Tā man dvēselē ļoti tuva attieksme un domāšana. Reizēm kādā izrādē var būt viens aspekts, kura dēļ tā ir daudz, daudz vērtīgāka par kaut kādu amatnieciski nopulētu “kaut ko nez ko”. Izrādei, kā jebkuram mākslas darbam, ir jābūt noslēpumam un mīklai. Ir jābūt nepareizībai, jā, sava veida kroplībai, kas to padara par mākslas darbu. Man ir tāda teorijas trepīte, pa kuru savā apziņā pietuvojos mākslas darbam un novērtēju kā labu. Pirmais pakāpiens – tas, ka tu saproti, kāpēc šie cilvēki šo gabalu šobrīd ir iestudējuši. Un te jau latviešu teātrī ir pirmais lielais atbirums. Tu elementāri nesaproti, kāpēc tev to rāda. Ar prātu jau saproti – šis pilda kasi, šitas bērniņiem, šis – tīrā māksla utt.
Kas ir nākamā trepīte?
Ir vēl labāk, ja saproti, kāpēc šim režisoram – kā cilvēkam, kā personai – bijis svarīgi runāt par šo tēmu. Personīgi. Teātri jau nerada teātris. Tās taču nav Dailes teātra izrādes. Tās ir Džilindžera izrādes, tās ir Ineses Mičules, tās ir Arņa Ozola izrādes. Galu galā vienu no XX gadsimta izcilākajām izrādēm – Brandu (1975) – radīja Arnolds Liniņš, nevis Dailes teātris. Sadarbībā ar Kārli Auškāpu, Modri Tenisonu un Ilmāru Blumbergu.
Tā ir leģendārā izrāde, kuras Maskavas viesizrādēs pūlis izgāza teātra durvis, kuru noskatoties Vanesa Redgreiva teica – kāpēc mēs to neesam redzējuši Londonā?
Astoņdesmitajos gados! Brežņevs ilgus gadus mēģina nomirt, un naivais: “Kāpēc mēs šo izrādi neesam redzējuši Londonā?” (Smejas.)
Un trešā trepīte?
Tur jau sākas profesijas lietas. Katrā segmentā, cik kvalitatīvi izpildīts – režija, scenogrāfija, aktierdarbi –, vai tās ir imitācijas vai pa īstam, kas ir ar mūziku, gaismu utt. Ja te viss sakārtojas, tad esmu vienkārši laimīgs. Vēl jau ir mazās blusiņas. Tās čaulas, ko dekoratīvi producē daži galveno lomu tēlotāji… Pie sevis, piemēram, domāju – kad es pēdējo reizi redzēju Artūru Skrastiņu, aktieri, kuram Dieva dots talants, ļoti dzīvu. Šķiet, tas bija visumā neveiksmīgajā Mihaila Gruzdova iestudējumā Hamlets (pirmizrāde 12.12.2003. – red.) un Spilvencilvēkā (režisors Jans Villems van den Boss, pirmizrāde 15.11.2005. – red.). Atšķirt čaulu, spēles imitāciju no patiesas skatuviskās eksistences kritiķim ir jābūt instinktam. Kaut gan, domāju, iemesls, kāpēc Skrastiņš vai Rēzija atražo imidžus, nav tālu jāmeklē – pārstrādāšanās. Paskaiti, cik viņiem mēnesī izrāžu ar galvenajām lomām! Tur jau drīzāk pieminekļi par rumpja un psihes izturību jāceļ. Bet – amerikāņiem ir filmu klasika Nodzītus zirgus arī nošauj, vai ne?
Vai pēdējā laikā esi redzējis kādu izrādi, kurā sakrīt visas trīs tavas “trepītes”?
Nav tā, ka es nešaubīgi jūsmoju par visiem Hermaņa iestudējumiem, bet viennozīmīgi varu pateikt, ka pēdējos piecos gados spilgtākais pārdzīvojums no latviešu teātra puses ir Hermaņa Platonovs Burgteātrī. Tā ir viņa labākā izrāde, pat salīdzinot ar Rīgas veiksmēm.
Tieši kādā ziņā?
Tāpēc, ka tur bija atmosfēra. Čehovs tīrā veidā. Kino. Tur bija dīvaini aktieri. Eksistenciāls vieglums un traģēdija vienlaikus. Tas ir tas baigais prieks man kā kritiķim, ka tu skaties un nesaproti, kā to, velns, var iztaisīt – šo miglu, kaut kādu laiska somnambulisma melodiju, kas tevi burtiski uzbudina. Piesaucot Čehovu. Viņam lugās ir daudz varoņu tavā vecumā.
Tu vari līdzdalīt to baigo smeldzi un ilgas pēc “dimantiem debesīs”, kas ne mums, bet citiem pēc 1000 gadiem?
OK. Arī par to es esmu domājis, arī saistībā ar savām veselības problēmām, kas nav nekāds noslēpums. Varu pateikt banāli – es nejūtos tik vecs, cik izskatos vai cik man ir rakstīts pasē. Tas, kas patlaban notur pie vitālas jaunības štīmes, ir laba literatūra. Piecdesmit gados esmu to atklājis, lai gan studenta gados taču bija jāiziet cauri blāķiem! Man ir tāda nelaime kā profesionālā ziņkārība, patīk lasīt, ko kolēģi ir sataisījuši žurnālos. Ne Latvijas. Latvijas žurnālistikā aina ir diezgan bēdīga. Neprot pat uzrakstīt normālu “fīčeru”, long story – garo stāstu. Otra problēma ir tā, ka žurnālos nav īsta redaktoru darba. Žurnāls Ir jau pretendē, ka tajā ir šādi raksti. Sestdiena droši vien arī. Nu, atvaino! Abos ir labi autori un raksti. Bet līdz The New Yorker, New York Magazine, GQ vai Esquire līmenim ir ļoti tālu.
Kādas ir galvenās trūkstošās kvalitātes?
Nav tā, ka kāds būtu vainīgs. Nav tā, ka Naumanis vai Alberte (žurnāliste Ieva Alberte – red.), vai Raitis (žurnālists Raitis Strautiņš) neprastu uzrakstīt “fīčeru”. Problēma ir citā. Nenormālajā darba un tempa kvantumā. Rietumos jebkuram normālam žurnālistam raksts 30 000 zīmju apjomā ir visa mēneša pētnieciskais darbs. Mēs šo apjomu piepildām nedēļā.
Par kādu kvalitāti te var būt runa?
Tā ir Twitter kultūras laikmeta drāma un traģēdija, ka uzskatām – jebkurš teikums, kas palaists kaut kur ēterā, jau nozīmē ziņu, lozungu, izteicienu, parunu, anekdoti. Bet, ja mediji drukā Twitter asprātības līdzās galvenajiem ziņu rakstiem, kā citādi? Ne tikai mēs grēkojam, publicējot šīs domu skrandas, trakākais ir tas, ka tviterotāji – kuriem tiešām reizēm birst ārā domu pērles – paši uzskata tās par publikācijām. Nojaukta klasisko vērtību sistēma – tā visa ir brīvības cena, ko maksājam par to, ka varam katrs izpausties, kā gribam. Romāns, kuru rakstnieks ir rakstījis gadiem, nav nekas salīdzinājumā ar kaut ko skandalozu dzeltenajā presē. Katrs tagad ir blogeris, katrs ir autors.
Uz kurieni tad “traucas trijjūgs”?
Man ir pilnīgi skaidrs, ka šim haosam būs gals. Tu skrien, skrien, skrien, un vienā brīdī tev vienkārši nokrīt no acīm plīvurs – paga, ir taču Sofokls, Eshils, Gēte, Čehovs, ir Blaumanis, ir Ezeriņš! Ne velti es uzrakstīju sleju par taktilajām sajūtām (Taustes sajūtas, 09.12.2011., Kultūras Diena – red.). Cilvēkam vajag sajust grāmatiņu. Ne velti Verners Hercogs ir uztaisījis ģeniālu filmu (Aizmirsto sapņu sala/Cave of Forgotten Dreams, 2010 – red.) par šo noslēpumu. Šovē alā Francijā – pat tur, alā dzīvodami, cilvēki uz sienām zīmēja zīmējumus. Viņiem nepietika ar plikām sienām. Vajag cilvēcisko telpu. Aukstais dizains, funkcionālais minimālisms atmirs. Kuba istaba ar betona sienām, kuras vidū ir perfekti balta gulta ar melnu veļu. Nu cik ilgi tā sildīs tavu dvēseli? Vajag, lai tur būtu kaķītis. Lai tur būtu netīrumiņš. Lai tur būtu nokritusi zeķe. Lai tur būtu kaut kas tāds, kas vienkārši cilvēcisko apkārtni. Tāpēc jau arī mākslā vienmēr daudz mīļākas būs lietas ar nepareizībām. Ar to, kur ir kaut kāds defektiņš. Tev it kā viss ir skaidrs, par ko ir šīs Trīs māsas, Otello, Oblomovs vai Marija Stjuarte, bet ir vēl kaut kāds noslēpums, kuru tu nesaproti.
Intervija publicēta Kultūras Dienā 2012. gada 13. janvārī.
