Domājot par Leģendāro izrādi un personību, kurai tā ir veltīta, – ilggadējo Leļļu teātra režisori Tīnu Hercbergu –, apzinos, ka manā rīcībā nav daudz profesionālo ieroču, lai rakstītu par leļļu teātri. Jā, es atšķiru objektu teātri, trostu lelles no marionetēm un zinu, kas ir “melnais kabinets”, kā arī esmu informēta par bunraku un dažiem citiem japāņu un ķīniešu leļļu teātra paveidiem, bet tas arī apmēram viss, kas palicis atmiņā no ļoti nedaudzajām leļļu teātrim veltītajām lekcijām teātra vēsturē. No otras puses, daļai Latvijas Leļļu teātra aktieru, daudzi no kuriem ir ar dramatiskā teātra aktieru diplomu, sākot darbu šajā žanrā, arī nebija lielāka priekšstata par to. Taču šo recenziju nevarēju neuzrakstīt, jo tik sirsnīgu vēršanos pie teātra kritiķiem, kuri lielākoties šo teātri ignorējot, bet allaž mīļi gaidīti ar cerībām, ka tomēr kaut ko uzrakstīs, nekad līdz šim izrādē netiku piedzīvojusi.
Leļļu teātra interesentiem atklāšu, ka tieši šim žanram ir veltīta jaunākā Teātra Vēstneša (2024/III) tēma, īpaši mani apgaismoja ilggadējās Leļļu teātra aktrises Daces Vītolas raksts Dzīve bedrē, kas atklāj aktiera attiecības – gan tehniskās, gan emocionālās – ar lelli.
Kas ir mainījies?
Leģendārajā izrādē ir daudz samtainas tumsas un melna samta aktieru kostīmos, ko profesionālajā slengā sauc par “melno kabinetu”. Scenogrāfe Pamela Butāne ļāvusi notikt šai tumsai, ko izgaismo Luīzes Annijas Rumpes krāsainās gaismas. Tāda ir leļļu teātra būtība – visbiežāk aktieri ir paslēpti tumsā vai aiz aizslietņa, lai izgaismotos lelles vai objekti, starp kuriem notiek attiecības. Desmit dažādās epizodēs, brīžam citējot slavenāko Tīnas Hercbergas izrādi Interlellis-67, tiek atklātas leļļu teātra aizkulises – aktieru pārdomas par savu vietu tajā, dažādas leļļu vadības metodes, mēģinājumu process, pat nenotikusī pasēdēšana pie Tīnas. Bez šaubām, šī ir izrāde pieaugušajiem, bet tādiem, kurus interesē leļļu teātris.
Teātra Vēstnesī Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors un viens no diviem Leģendārās izrādes inscenētājiem Edgars Kaufelds tandēma intervijā ar otru šīs izrādes režisori Viju Blūzmu saka: “[..] es gribu, lai iepazīst leļļu aktieru profesiju. Kā tas ir – būt uz skatuves, strādājot ar lellēm. Mēs paskatāmies arī vēsturi – līdz ar to pieskaramies gan izrādei Interlellis-67, gan Tīnai. Gribot negribot veidojas salīdzinājums – kā bija pirms 50 gadiem un kā ir tagad. Kas ir mainījies, un kas nav. Jau tagad varam pateikt, ka ļoti daudz kas nav mainījies.”
Izrāde sākas ar aizkustinoši trīsuļojošu spirālīšu tango, kas tik tiešām neizskatās mazāk moderns un brīnumains kā 1967. gadā (dzīvē Interlelli-67 nekad neesmu piedzīvojusi, jo esmu dzimusi krietni vēlāk). Dramaturģe Ance Muižniece ir pamatīgi izpētījusi Tīnas Hercbergas biogrāfiju un Interleļļa-67 tapšanas gaitu, tāpēc pat žēl, ka stundu ilgajā izrādē visas šīs zināšanas iepunktētas tikai nelielu skiču veidā. Uzzinām, ka Interleļļa dramaturģiju ir radījis Gunārs Priede, mūziku – Raimonds Pauls. Maestro mūzika vijas cauri arī Leģendārajai izrādei. Iestudējums atstāj tādu kā mazuma piegaršu, es būtu veltījusi Edgara Kaufelda intervijā ieskicētajām tēmām vairāk skatuves laika, bet izrādē ir arī epizodes – piemēram, aina, kurā tēlus atveido aktieru rokas –, kas iestiepjas par daudz.
Pilnā augumā
Tīnu izrādē atveido gan kāda roka ar pirkstos satvertu cigareti, gan aktrises Dace Vītola, Santa Didžus un Lilija Sūna, ainā Tīna un tukšums – visi seši izrādē nodarbinātie aktieri. Prieks, ka jaunpienācējiem Leļļu teātrī – enerģiskajam un harismātiskajam Agrim Krapivņickim un ar skaistu dziedamo balsi apveltītajai Annai Klišānei – izdodas harmoniski iekļauties aktieru ansamblī. Katram aktierim – arī vēl nepieminētajam cilvēciski siltajam Matīsam Milleram – ir atvēlēts laiks personiskai izpausmei, un viņi ir redzami pilnā augumā, arī viņu sejas. Īpaši jaudīgas gan enerģijas, gan profesionālo prasmju ziņā šķiet “veterānes” Santa Didžus un Dace Vītola, kuras it kā iemieso šī teātra garu un ir apveltītas ar izteiktu skatuvisko pievilcību. Cik gan labprāt es redzētu viņām abām radītu izrādi, līdzīgi kā bija iespēja saspēlēties Olgai Dreģei un Lidijai Pupurei režisora Dmitrija Petrenko Dailes teātrī iestudētajā izrādē Iespējamā tikšanās!
Leģendārajā izrādē netrūkst jautrības, piemēram, krāšņajā aktieru iedzeršanas epizodē. Skatītāju uzmanību noteikti piesaista artistiskā boksa aina ar Pāvila Šenhofa Interlellim veidoto leļļu kopijām. Kāpēc izrāde Interlellis-67 kļuva tik populāra? Tā vismaz iztēlē ļāva padomju pilsoņiem pārcelties uz citām valstīm, un tajā izmantoja neredzētu tehniku – arī trīs ekrānus, kas rādīja lelles pietuvinājumā. Izrādei darinātas 120 unikālas Šenhofa lelles no vadiem, virvēm, porolona.
Skatītāju uzmanību piesaista artistiskā boksa aina ar Pāvila Šenhofa Interlellim-67 radīto leļļu kopijām. Foto – Matīss Markovskis
Režisore Vija Blūzma stāsta (Teātra Vēstnesis 2024/III): “Es zinu, ka Tīna vienmēr teica, ka viņai katrā izrādē ir viena aina, kur viņa iet laukā no zāles. Bija kauns uz to skatīties. Viņa teica: “Bet citādāk es to nemāku iztaisīt.” Velniņos bija tāda pļavas aina – un tad viņa teica: “Šito pļavas ainu, kā tā sākas, es eju ārā no zāles! Un tad atgriežos.”.” Leģendārajā izrādē, šķiet, tādu ainu nav, bet ļoti gribētos, lai Leļļu teātris atgrieztos gan pie stāsta par Tīnu Hercbergu, gan teātra vēsturi, jo Leļļu teātris savā 80. jubilejas sezonā to noteikti ir pelnījis.
LEĢENDĀRĀ IZRĀDE
Latvijas Leļļu teātrī 15.XI, 8.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–25
