2. februārī tiek atzīmēta Pasaules mitrāju diena. Dažādi šīm nozīmīgajām ekosistēmām veltīti pasākumi ik gadu notiek arī Latvijā, aicinot pazīt, izzināt un rūpēties par mitrājiem. Lai kaut ko aizsargātu, tas ir jāiepazīst, un vislabāk to izdarīt, piedzīvojot klātienē – dodoties dabā.
Vieta, kur satiekas zeme un ūdens
Mitrāji ir palienes, zāļu un kūdras purvi vai ūdeņu platības – dabiskas vai mākslīgas, pastāvīgas vai pārplūstošas, kurās ir stāvošs vai tekošs ūdens, saldūdens, iesāļš vai sāļš ūdens, tajā skaitā jūras akvatorijas, kuru dziļums bēguma laikā nepārsniedz sešus metrus.
Mitrāji kā ekosistēmas ir ļoti nozīmīgi gan bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, gan cilvēka dzīvē. Tie dabā darbojas kā dabiskie ūdens filtri, ūdens uzkrājēji plūdu laikā, klimata pārmaiņu novērsēji, kā arī mājvieta dažādu sugu augiem un dzīvniekiem, kas pielāgojušies dzīvei pārmitros apstākļos. Interesanti, ka mitrājos ir īpaši liela dabas daudzveidība, jo tur sastopas gan sauszemes, gan ūdens sugas – dzīvnieki, putni, zivis, bezmugurkaulnieki, arī augi. Ievērojama daļa no visām Latvijā sastopamajām putnu sugām ir saistītas ar mitrājiem kā ar ligzdošanas, barošanās vai caurceļošanas laika atpūtas vietām. Piemēram, lielais dumpis un dzērve ligzdo mitrājos, melnais stārķis un jūras ērglis barojas, zosis atpūšas caurceļojot. Mēdz pat teikt, ka mitrāji ir dzīvības oāze.
Sargā no plūdiem, piesaista oglekli
“Daba mums sniedz virkni svarīgu pakalpojumu, bez kuriem cilvēce nemaz nevarētu eksistēt. Mēs vienkārši tos uzskatām par tik ļoti pašsaprotamiem, ka nenovērtējam, kamēr neesam tos zaudējuši. Klimata pārmaiņu dēļ daudzi pasaules reģioni mainās, pastiprinās sausums, un, tiklīdz kaut kas izzūd, mēs saprotam, cik tas bija būtisks,” teic Agnese Balandiņa, Ķemeru Nacionālā parka Dabas centra vadītāja, aicinot novērtēt un pareizi rūpēties par mitrājiem Latvijā.
Mitrāju teritorijas ir dažādas. Katram to veidam ir sava specifiska un attiecīgi arī saimniekošanas veidi, taču galvenais apdraudējums ir nosusināšana.
Mitrāji cilvēkiem sniedz nozīmīgus ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, plūdu regulāciju, ūdens attīrīšanu un oglekļa uzkrāšanu, tādējādi mazinot siltumnīcas gāzu radīto efektu, un līdz ar to ir viens no klimata pārmaiņu mazināšanas mehānismiem, norāda Latvijas Dabas fonds, kas mitrājus bija izvirzījis par 2024. gada dzīvotni. Īpaši nozīmīgi šajā procesā ir augstie purvi ar tajos uzkrāto kūdru – tie ir viena no efektīvākajām dabā esošajām oglekļa krātuvēm. Viens no tādiem ir arī Ķemeru tīrelis Ķemeru Nacionālajā parkā – milzīga mitrāju valstība vairāk nekā 5000 hektāru platībā. Tas ir viens no lielākajiem sūnu purviem Latvijas piekrastē. Purva vecums ir ap 8000 gadu. Sūnas izveidojušas līdz pat astoņu metru biezu kūdras slāni, kura virspusē tās joprojām ir dzīvas un augošas.
Ķemeru Nacionālais parks ir mitrāju parks, ne velti to sauc par mitrāju karalisti. Šis purvs atšķiras no daudziem citiem Latvijas purviem ar ezeriņu mozaīku, kas izveidojusies ģeoloģisko apstākļu un purva vecuma dēļ. Raksturīgs arī tas, ka teritorijā veidojas sērūdeņi. Tie spēj veidoties tikai zem neskartiem augstajiem purviem, kas nav ietekmēti – kur nenotiek kūdras izstrāde un režīms ir pēc iespējas dabiskāks. Tur dzīvo sēra baktērijas un veidojas ūdeņi, kas atklātu avotu veidā iztek Ķemeru apkārtnē. Tie neveidojas gluži tur, kur izplūst – šie procesi notiek tieši zem purviem, tāpēc purvu aizsardzība ir ļoti būtiska, skaidro A. Balandiņa un teic, ka sēravoti ir publiski pieejami un ūdeni no tiem ikviens drīkst vākt un vest uz mājām tik daudz, cik vien vēlas.
Ķemeru tīrelis ir apmeklētāju ļoti iecienīts. Dabas aizsardzības pārvalde saskaitījusi, ka tur paviesojas ap 100 000 apmeklētāju gadā. Purvā mīt daudz putnu, raksturīgākās sugas – purva tilbīte, dzērve, rubenis, dzeltenais tārtiņš, rudeņos pievienojas arī sugas, kuras uz vietas nedzīvo, bet kurām purvs ir nozīmīga atpūtas vieta ceļošanas laikā. Piemēram, ligzdojošām dzērvēm pievienojas caurceļojošās, arī daudz zosu.
Ķemeru purvā izveidota laba infrastruktūra, to viegli izstaigāt un izpētīt arī no skatu torņa.
Īpašie mitrāji Latvijā un pasaulē
- Pasaules mitrāju dienas tradīcija aizsākās 1997. gada 2. februārī, atzīmējot Ramsāres konvencijas parakstīšanas gadskārtu un aktualizējot jautājumus par mitrāju aizsardzību.
- Konvencijas mērķis ir rosināt dalībvalstīm izstrādāt politiskus pasākumus mitrāju aizsardzībai. Pievienojoties konvencijai, katra dalībvalsts iesniedz vismaz vienu mitrāju teritoriju iekļaušanai starptautiskas nozīmes mitrāju sarakstā. Dalībvalstis apņemas nodrošināt to aizsardzību un veicināt starptautisko sadarbību pārrobežu teritoriju aizsardzības nodrošināšanai.
- Laika gaitā ar konvencijas ieviešanu saistīto jautājumu loks ir paplašinājies, un šobrīd konvencijas mērķis ir nodrošināt visu veidu mitrāju aizsardzību un saprātīgu izmantošanu, atzīstot, ka mitrāji kā ekosistēmas ir ļoti nozīmīgi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un cilvēku labklājības nodrošināšanā.
- Latvijā Ramsāres konvencija pieņemta un apstiprināta līdz ar likuma Par 1971. gada 2. februāra Konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi spēkā stāšanos 1995. gada 5. aprīlī.
- Latvijā Ramsāres konvencijā ir iekļautas sešas mitrāju teritorijas: Lubāna mitrāju komplekss, Teiču un Pelēčāres purvs, Kaņiera un Engures ezers, Papes mitrāju komplekss un pārrobežu Ramsāres teritorija Ziemeļu purvi.
- Latvijā nozīmīgākās mitrāju platības veido 12 400 upes un 2256 ezeri, kas lielāki par vienu hektāru.
- Ir arī mazākas, taču nebūt ne maznozīmīgākas mitrāju teritorijas visā valstī, tajā skaitā bebraines, mazi dīķīši, slapji pļavu nostūri, mitras, neapsaimniekotas ieplakas intensīvi apstrādātos laukos.
Avots: Latvijas Nacionālais dabas muzejs
